DVĒSELES KLIEDZIENS: Kāpēc cieš mani bērni?

Sākums ir šeit un šeit

Lūk arī aukstums ir klāt, un tas ietekmē arī meitenes. Vecākā pati jau sāka kaut kā tikt galā ar slapjās gultas jautājumu, vidējai nākas palīdzēt. Labi, ka viss norit bez asarām.

Vienu nakti pamodos dēļ tā, ka man palika vēsi un neomulīgi, it kā kaut kas traucētu. Izrādās, ka mazā (3,5 gadi) ir apčurājusies. Es satraucos, bet norakstīju visu uz to, ka vakarā es viņu vannoju. Stāsts atkārtojās arī nākošajā naktī. Es sāku viņai dot dzert to pašu tēju, ko vecākajām meitām.

Nedēļas laikā pamodāmies slapjā gultā vienu reizi, bet tā kā zem meitas bija autiņš, gulta vienkārši nepalika slapja.

Vecākā sāka sūdzēties par sāpēm vēderā, viņai vienmēr tur sāp, kad nav kaut kas kārtībā ar nierēm. Nodevām analīzes, un izrādījās, ka ir sācies nieru iekaisums. Ārsts ieteica pierakstīties uz apsekošanu, un tiklīdz tas izdarīts, jāpaziņo viņai, lai var iedot nosūtījumu.

Diemžēl, šajā gadā viss ir aizņemts, jāzvana nākošajā gadā, vai arī jānāk un jāmaksā viss pašiem, un tas ir vismaz 145Ls. Es esmu vienkārši šokā, kā nu varēju, tā turējos..

Līdz kā zibens no skaidrām debesīm nāca vēl viena diagnoze - vidējai meitai: astma smagā formā!!! Kāpēc??? Par ko mums tas viss?

Pateikt, ka man nolaidās rokas, būtu tas pats, kas nepateikt pilnīgi neko. Man šķiet, ka man vienkārši vairs nav spēka, un ar katru dienu tomēr spēks rodas no jauna, lai cīnītos par savu meitu veselību.

It kā nevienam neesmu darījusi neko sliktu, ļaunu arī neesmu vēlējusi, tieši otrādi, esmu centusies palīdzēt, kā vien varu, lai gan ne materiāli, bet gan morāli un fiziski, jā, un vispār, esmu ļoti labsirdīga un atsaucīga. Bet kaut kas nav man, kā vajag, un cieš mani bērni.

Paldies meitām par to, ka viņas turas un nekrīt izmisumā, tāpat kā es, un mēs ticam, ka kaut kad šis murgs beigsies!

Sargiet savus bērnus!

20121128173408-44521.jpg