Māmiņas Annas dienasgrāmata: Meklējot emocionālo cēloni

Noteikt enurēzes cēloni - visgrūtāk..

Īstenībā tas ir visgrūtākais uzdevums, saprast, vai enurēzes cēlonis ir emocionāls vai nē, un ja ir, tad ko iesākt. Bērns sākotnēji emocionāli ir atkarīgs no mātes – jo māte mierīgāka, laimīgāka, jo laimīgāks ir arī mazulis, savukārt, ja mātei kreņķi vai bēdas, arī mazulis izrāda to, kā nu māk, lasi – parasti raudot un čīkstot. Kad šī emocionālā sasaiste pazūd? Vai tā vispār pazūd? Dažu reizi pieķeru sevi pie dīvainas sajūtas, ka obligāti jāpiezvana mammai, piezvanu, un dzirdu, lai gan viņa saka, ka viss kārtībā, balss nodod, un zinu, ka viņai atkal darbā kādi kreņķi, bet atzīšanos neizspiežu, tad vismaz iedodu parunāties ar mazbērniem, jo viņi ar savu fantāziju vienmēr pozitīvi uzlādē, kad tu saproti, visi citi cilvēki taču nav svarīgi, viņu domas, viņu darbības, galvenais, lai ģimenē viss ir kārtībā.

Dēls ir ļoti jūtīgs. Mīļojam par daudz vai par maz?

Tagad mēs meklējam emocionālo cēloni dēla enurēzei. Viņš man vienmēr bijis tāds jūtīgs, grūti bija uzsākt dārziņa gaitas, ilgi nevarēju atstāt nevienam pieskatīšanai, viņam vajadzēja mani, un vēl joprojām, viņam maiguma un mīļuma vajag vairāk kā pārējiem bērniem. Viņš to arī saņem, tāpēc netieku gudra, vai vajag vēl biežāk samīļot, un pateikt, ka mīlu viņu? Pretējais variants būtu beigt šo mīļošanos.... bet tas neizklausās diez ko pareizi, ne?

Dēlam vairāk vajag tēva plecu..

Tad atceros Māmiņu Kluba sižetu ar homeopātu, kas uzsvēra, ka enurēze ir bērna un tēvu attiecību problēmu atspoguļojums. Bērns baidās par tēvu. Sāku domāt... Kad tētis mums pārrodas vēlu no darba, un no rītiem citu reizi tik agri atkal dodas strādāt, sanāk, ka bērni viņu neredz. Un dēls tiešām uztraucas. Prasa man, vai tētis naktī gulēja? Saku, ka jā. Bet šo atbildi taču viņš īstenībā grib dzirdēt no tēva, vai ne? Tāpēc nākamajā reizē tā arī izdarīju, kad tētis pēc vienpadsmitiem atnāca, saku, lai ieiet, samīļo dēlu. Protams, viņš jau gulēja, bet, kad tētis apsēdās uz gultas, pamodās, es aiz stūra vēroju, kā viņam acis mirdz. Man visu laiku šķita, ka mums ir ļoti labs tētis, kas laiku velta bērniem, bet ar ko tad es salīdzināju? Ar savu tēti, kas mums laiku neveltīja nemaz.... Atmetot šo salīdzināšanu, sāku domāt un skumji, bet nonācu pie secinājuma, ka tagad, kad bērni izauguši, vīrs mainījis darbu, laiks viņam priekš bērniem palicis pavisam maz, ir dienas, kad viņi nemaz neparunājas. Tas ir jāmaina. Bet to ir jāgrib mainīt abiem. Labi, ka man ir vīrs, kas ieklausās.

Turpinu vērot un domāt, kā lai uzlabo emocionālo vidi mājās, jo katram izrādās to vajag savādāku. Jābūt tā, lai labi visiem. 

Māmiņa Anna

20121128173408-44521.jpg